Ideju izkopšana grāmatās, mūzikā un daudz kas cits iezīmēja manu nebeidzamo atklāšanas ceļu. Tomēr bija laiks, kad lasīšana, rakstīšana un gramatika bija mani galvenie ienaidnieki. Mācoties pamatskolā, es atkārtoju pirmo klasi un tiku ievietota logopēdiskajā un ārstnieciskajā angļu valodas stundā.

Saprotot, ka mani spēki nav nekas cits kā lasīšana vai rakstīšana, es ieguvu ķīmijas grādu. Es uzskatīju, ka ķīmija ir mans aicinājums. Tomēr lietas sajaucās savādāk nekā es iedomājos. Kādu dienu es satiku vecu vīru, kuru es nepazinu un vairs neredzēju. Viņš teica: “Es redzu, kā tava roka raksta. Tu būsi rakstnieks. Es redzu mūziku visā tevī. ” Tomēr no tā visa nebija nekādas jēgas.

Pārdomājis, es nolēmu praktizēt radošu rakstīšanu, un pavērās jauna valstība. Nesagatavots, nesagatavots, mans piedzīvojums sākās. Pamazām es sāku augt. Laikam ejot, bija brīži, no kuriem es gribēju atteikties. Nelaime mani spieda no visām pusēm, sagraujot manu garu. Man prātā plūda domas par nenozīmīgumu. Tomēr, turpinot virzīties uz priekšu, katrs izaicinājums palīdzēja veidot manu raksturu un tādējādi papildināja manu darbu.

Tad maz ticamos un tomēr ideālos apstākļos transformācija deva to, ko negaidīju. Lai gan es biju apmācīts sintezēt un analizēt, es eksperimentēju ar elementiem, veidojot prozu, dzeju un melodiju. Savulaik studējis dzīves elementāros elementus, es kļuvu par rakstnieku, iedvesmojoties caur katru stāstu.

​